Developed in conjunction with Ext-Joom.com


Bērniem vajag mīlestību un to vajag izrādīt tā, lai bērns justos līdzvērtīgs vecākiem, lai viņš justos pilnvērtīgs un, galvenais mīlēts.

Ikdienas steigā bieži vien aizmirstam nelielos mīlestības un mīļuma apliecinājumus, kas ir ļoti nozīmīgi un vajadzīgi. Bērnam daudz nozīmē šādi nelieli mīlestības apliecinājumi, kā piemērām, pastaigas roku rokā pa birztaliņu pie mājas, šūpošanās šūpolēs, vakara pasaciņas, šūpuļdziesmiņas un vakara un rīta bučas, kā arī uzslavas un mīļvārdiņi. Tas taču ikvienam liek justies patiesi brīnumjauki… Tāpat arī bērnam mīlestība ir jāizrāda un jārada šī siltuma sajūta, kas mīt katram sirdīs mīlot...

Svarīgs ir apstāklis, ka nevajag mīlestību sadalīt – mīlestība pret bērnu, mīlestība pret sievu vai vīru, bet veidot šo kopības izjūtu, ka viņi visi trīs (vai vairāk) mīl cits citu. Nevajag nodalīt mīlestību vienam no otra vai to dalīt, jo bērnam to redzot, var rasties nevienlīdzības sajūta, kas var pacelt vai nu vecāku mīlestību vienam pret otru vai pret bērnu augstāk nekā otra. Tāpēc var teikt, ka ir jāmīl, bet ar mēru un saprātu, domājot par saviem darbiem un to, kā mēs emocijas izpaužam uz āru.

Protams, no vecāku puses mīlestība izpaužas arī stingrībā. Nenoliedzami, ja vecāki nelaiž savus nepilngadīgos bērnus uz apšaubāmām vietām, bērniem tas var likties despotiski, bet patiesībā vecāki uztraucas par savu atvasīšu drošību, līdz ar to lieki ir norādīt, ka tā ir mīlestība pret viņiem. Bieži vien vecāki dara visu, lai viņu bērni nepieļautu viņu jaunībā pieļautās kļūdas. Arī tā izpaužas mīlestība, bet diemžēl bērns ar savu mazo pieredzi vēl to nesaprot, tāpēc svarīgi ir runāt par to, kāpēc pastāv tāds vai šāds aizliegums. Ir jāpaskaidro sava rīcība, bez tam tas radīs arī bērniem apziņu, ka ir jāatbild un jāpaskaidro savas darbības sekas.

Viens no mīlestības izrādīšanas apstākļiem ir arī savstarpēja atvainošanās gan no vecāku puses, gan no bērnu puses. Ne vienmēr mēs varam pasargāt savu atvasīti no saviem ikdienas kašķiem un konfliktiem, kā arī uzskatu sadursmēm, tāpēc ir svarīgi, lai mazais redz, ka vecāki atvainojas, līdz ar to arī pats redzēs, ka nodarot sāpes ir jālūdz piedošana.

Tomēr vecākiem ir jāpaliek par autoritāti. Ir lietas, par kurām bērnam jāzina, ka tās nav labas. Starp autoritāti un mīlestību ir smalka robeža, ko ir ļoti grūti novilkt. Ir jābūt lietām, kurās nedrīkst piekāpties. Bērnam ir jāzina tas, ko viņš drīkst un ko – ne, lai bērns neapjuktu un saprastu, kas ir . Protams, tas viss ir jāpaskaidro, nevis jāpasaka nedrīkst un viss!!! Lai gan mums pieaugušajiem liekas, ka bērns neko nesaprot, bet patiesībā viņš saprot daudz. Viņa domāšana ir tik ļoti vienkārša un elementāra (mazam esot), ka pat nav jāmeklē daudzi un gari skaidrojumi, visu var pateikt vienkāršoti un bērns sapratīs.

Bērna piedalīšanās mājas darbiņos arī veicina vecāku un bērnu satuvināšanos, bez tam arī dod pirmās iemaņas patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Turklāt ir patīkami, ja bērns iemācās novērtēt to, cik smagi strādā viņu vecāki. Bez tam ar bērnu var pārrunāt arī svarīgus dzīves jautājumus, var iesaistīt viņu problēmu risināšana. Tas nekas, ja bērns neko nesapratīs, šo to viņam var paskaidrot un līdz ar to arī viņš jutīsies kā daļa no ģimenes. Turklāt pats neko nesaprotot, bērns sapratīs, ka vecāki ir gudri un, lai saprastu viņam veidosies sava vērtību skala, savi mērķi, uz ko viņš tieksies.

Jau ieminējos, bet atkārtošu vēlreiz, ka svarīgs ir fizisks kontakts, kas pilns ar jūtu strāvojumu, ko jūt tikai patiesi saistītie cilvēki – ģimene. Bučas, glāsti, pieskārieni – tas viss ir patīkami un ļoti nozīmīgi, lai norādītu uz to, cik daudz viens otram nozīmē. Un nevis mēmi paejot garām, it kā neviena tur nebūtu. Fizisks kontakts ir vajadzīgs ikvienam.

Vaicājot par to, kas tad rada šo apziņu, ka pret bērnu ir jāizturas ar mīlestību, varam atbildēt: “Daudz no svara ir tas, ka mēs esam ticīgi un saprotam mīlestības nozīmi. Apziņa, ka pret bērnu jāizturas ar mīlestību nāk no visa kā, bet ticība mudina tevi to darīt. Ir jau arī vēl citi iekšēji pamudinājumi – pašu pieredze, bieži vien pat negatīva. Ticība ir pēdējais kauss, kas liek tev to darīt. Tu aptver, ka mīlestībai ir jāstāv pāri visam. Svarīgi ir apzināties savu negatīvo pieredzi, tad ir spēja to neatkārtot un rīkoties citādi. Ja tu zini, kas tevī ir pozitīvs un kas – negatīvs, tad jau ir vieglāk tikt pāri, bet vispirms ir jāvēlas kaut ko mainīt. Šī atziņa ir pārbaudīta dzīvē. Mīlestība pret bērnu nerodas pēkšņi, tā rodas jau tajā brīdī, kad divi cilvēki satiek un iemīl viens otru. Būtiski ir arī tas, ka bērns ģimenē ir gaidīts un ka viņam tajā ir sava vieta.

Katram ģimenē ir sava vieta, un to balsts mīlestība!!!

Inga Krēsliņa

http://www.saimniece.lv/news/2441/Vecaku-milestiba/